Vakar biju Leļļu teātrī uz veco labo Padomju laika “Sniegbaltītes skolu”.

Stāsts tas pats, ko, maza meitenīte būdama, klausījos radio kā vakara pasaciņu:

“Grieziet ceļu putni zvēri, vilki, lapsas, lāči jēri, lācis skolā kad iet, lācis skolā kad iet…”

Visi zvēri cītīgi iet uz skolu, bet vilciņš, kamēr visiem zvēriem starpbrīdis, atnāk un izdemolē visu klasi - saķēpā tāfeli, saplēš ābeci un pārbiedē vārnu, kas skolu uzkopj. Protams, bez laimīgām beigām neiztikt. Sniegbaltīte ir laba skolotāja - piedod vilcēnam blēņas un ļauj pievienoties pārējiem mācībās.

Bet, ja godīgi, ideāla sajūta - tu sēdi uz maza beņķīša starp ņaudošiem sīčiem, kas komentē katru darbību, un tu saproti, ka tādam mazam ķiparam ir sava fiška un viņš visu saprot, smejas un pārdzīvo līdzi. Arī es uz brīdi aizmirsos, un mana vienīgā problēma bija tā, ka lācene savu lācēnu nelaiž skolā un ka vilcēns ir tāds palaidnieks tāpēc, ka neiet skolā. Nav audzināts (viņa tētis nekad neesot mājās).

Patiešām, ieteiktu katram aiziet uz leļļu teātri un apskatīt kādu savu bērnu dienu izrādi - atcerēties, kā tu visu redzēji tad un no kāda skatu punkta tu visu redzi tagad. Izbaudīt to vienkāršo veidu, kādā informācija tiek pasniegta bērnam: bez “bla bla bla” un reklāmas trikiem. Vienkārši, skaidri, skaisti. Protams, es nerunāju par “jaunajām” izrādēm kā stilīgā Pepija tīne, bet gan, piemēram, veco labo Pifu vai Karlsonu.

Es pati no “Sniegbaltītes skolas” guvu daudz mācības (nopietni). Saskatīju vilcēnus, lācēnus un Sniegbaltītes sev apkārt, palūkojos uz tiem no pavisam vienkārša - bērna - skatu punkta. Godīgi - daudz kas kļuva skaidrāks gan par to, kāpēc man pazīstamais vilcēns uzvedas tieši tā, un kurā brīdī pašai kļūt par Sniegbaltīti, haha! Un šis viss diezgan tieši sasaucas (arī, starp citu, vakar) gūto atziņu, ka ir svarīgi būt labam cilvēkam, lai arī cik tas nebūtu banāli. :)