Internetu plašumos pirms laika uzgāju, ka mūzikas un kultūras žurnāls “Veto Magazine” laipni aicina iesūtīt savus stāstus, kas jebkādā veidā saistās skatuvi. Saredzēju šo aicinājumu par labu esam un gribēju pacensties. Nezinu, varbūt nedaudz pārcentos, varbūt stāsts ne īsti atbilst žurnāla veidotāju iecerei, bet beigās tas sanāca diezgan lasāms. Galu galā - ja šis stāsts tiks publicēts, tad šo, mans lasītāj, vari uzskatīt par ekskluzīvu informāciju, t.s. “sneak-peak” topošajā Veto žunālā :) P.S. Ceru, ka novērtēsit arī manas attēlu piemeklēšanas spējas, jo pašā apakšā ir arī neliels vizuālais materiāls, kas papildina šo stāstu.
Mēs visi skolas laikā esam sapņojuši par skatuvi
„Sīkajiem nākamnedēļ būs disene aktu zālē, tāpēc mums ir vajadzīgi pāris brīvprātīgie, kas varētu palīdzēt,” klases vecākā falsetā mēģināja pārkliegt savus klases biedrus, kam, maigi izsakoties, bija pilnīgi pie pakaļas par nākamo nedēļu, kur nu vēl par aktu zāli vai 2001. gada pamatskolnieku diskotēku. Viņa spītīgi turpināja: „Mums vajag kādu, kas palīdzēs izrotāt zāli, un kādu, kas varētu likt mūziku. Ko tur daudz tiem sīčiem vajag – tuc-tuc, A-Eiropa, pop čārts un viss, vai ne?” Neņemot vērā pāris šķībus skatienus par mēģinājumu atdarināt A-Eiropas videoklipā redzēto dejotāju kustības, atbildes reakcija no klases biedriem, protams, bezgalīgi tuvojās nullei. Vai varbūt tomēr nē?
Kamēr pārējie nejēdzīgi kliedza un zirgojās, nedzirdot nevienu runātājas izkliegto vārdu, tomēr bija kāds, kurš klausījās un tapa ļoti ieinteresēts. „Šī ir mana iespēja. Ja ne tagad, tad nekad,” viņš nodomāja un stingri apņēmās pēc stundas pieiet pie viņas un pieteikties improvizētā DJ amatam. Atlikušās 35 mācību stundas minūtes viņš veltīja pārdomām un pareizo vārdu meklējumiem. Galu galā, būs jāuzrunā meitene. Un ar meiteni būs jārunā par viņa sirdslietu – mūziku. „Tā ir mana iespēja! Fuck, saņemies, beidz raustīties… Nu un kas, ka jārunā būs ar meiteni? Es mācos jau desmitajā klasē un nespēju uzrunāt čiksu? Vāh, cik nožēlojami! Saņemies!” Viņš iecirta sev sejā iedomātu pliķi un sāka domāt nedaudz loģiskāk. „Jāsāk ar skolas disenēm, citādāk es nekad nenonākšu tur, kur vēlos būt – uz skatuves. Es nekad nekļūšu tik slavens kā Bomfunk MC’s ar Freestyler!” Noskanēja zvans. Pašam par pārsteigumu viņš nekavējoties saņēmās un taisnā virzienā devās pie viņas sola. Lietišķa, ne pārāk neveikla saruna, un viņš varēja sev pēc tam uzsist uz pleca par to, ka ne reizi nenosarka. Nedz sarunas laikā, nedz arī kad saņēma vissirsnīgāko smaidu un kaut ko attālināti radniecīgu apskāvienam.
Mājupceļā sabiedriskajā transportā viņš domās pāršķirstīja savu pirātiski ierakstīto CD maciņu, kura saturu viņš, protams, zināja no galvas. Kamēr nokļuva mājās, plejliste jau bija gandrīz gatava. Nav viegli iesācējam sākt ar DJ miksu, kas domāts 4 stundu garai diskotēkai. Ar to jau vien viņš jutās pārāks par citiem Latvijas diskžokejiem – mikss, kas garāks par pusotru stundu, nebija vēl manīts. Pāris naktis darba, un viņa stacionārais dators jau ceļoja uz skolas aktu zāli, lai īstajā brīdī tiktu pieslēgts strāvai un tumbām. Mērķis – noraut jumtu sīkajiem un varbūt atstāt nelielu iespaidu uz meiteni, kurai pateicoties viņš kļūs par vakara zvaigzni, nu, vismaz ideālā gadījumā. Patiesais mērķis – pieslēgt savu mūziku jaudīgai aparatūrai un kaut uz nelielu brīdi sajust, iedomāties, kā būtu, ja būtu…
Te nu tas bija. Viņa lielais slavas mirklis. Bija jau pieci – diskotēkas sākums. Ieradās pirmie sestklasnieki, kas nupat tualetē bija iztukšojuši alus divlitreni. Viņš novērsa acis no tiem un paskatījās apkārt. No griestiem karājās muļķīgas kreppapīra virtenes, caur tumši sarkano aizkaru spraugām telpā spraucās dienasgaisma. Drausmīgs paskats. Taču viņa garastāvokli nespēja sabojāt nekas. Pat tas, ka uz skatuves īsti nebija vietas. Nekādu izredžu nokļūt prožektoru gaismā – viss aizkrauts ar teātra pulciņa butaforijām. Datoru nācās novietot pašā stūrī, gandrīz aiz aizkariem. No turienes, gandrīz neviena neredzēts, viņš arī lika savu mūziku. Viņa sejā neiezagās pat neviena vilšanās grimase par to, ka visas četras stundas neredzēja nevienu dejojam. Mazie ballētāji atstāja koka krēslus, kas bija salikti aktu zālē gar sienām, tikai tad, kad vajadzēja pačurāt vai aiziet pa kluso iedzert aliņu. Viņš nejutās pat nedaudz sarūgtināts, kad uzzināja, ka meitene, uz kuru gribēja atstāt iespaidu, bija aizgājusi uz randiņu ar kaut kādu čali no divpadsmitās. Izrādās, jau trīs mēnešus esot kopā. Jā, nekas nespēja sabojāt viņa garastāvokli. Tā bija viņa lielā iespēja. Personīgais slavas mirklis. Tikai viņš un viņa mūzika… Skaļi.
(Nu, labi, šo bildi es izvēlējos nevis tāpēc, ka labi papildina stāstu, bet tāpēc, ka man vienkārši patika.)
