Nav jau tā, ka tas notiek katru dienu, tieši tāpēc bija jāsāk brīnīties par notiekošo. Attaisnojošam iemeslam jābūt vienmēr, un pie tiem viņa min ne visai labo pašsajūtu, jo galu galā ilgstoša ārsta izrakstītu zāļu lietošana nomoka, varbūt arī faktu, ka nu jau labu laiku nebija bijusi mierīga piektdiena bez dažādu vielu klātbūtnes vai arī varbūt vienkārši smadzenes vēlējās pilnībā atslābt no pēdējā laikā nepārtrauktās informācijas filtrēšanas. (Šis temats varētu kvalificēties kā “vajadzīgs atsevišķs ieraksts dienasgrāmatā”.)

Un varbūt runa nav par slinkošanu, varbūt tā ir pavisam jauna sajūta, cilvēcei līdz šim vēl nezināma. Nē, maz ticams. Kāpēc lai viņa būtu ar kaut ko tik īpaša, ka pirmā cilvēces vēsturē izjustu jaunu sajūtu, kas nomāc vēlmi jebko darīt… Dīvainākais ir tas, ka šajā cilvēcei vēl nezināmās sajūtas sajušanā “maz ticama” viņai šķiet nevis šādas sajūtas rašanās vai eksistence, bet tas, ka ne jau nu viņa būtu tā, kas izjūt to pirmā, ja arī tāda pastāvētu.

Lai tur kā, tomēr, salīdzinot ar vakardienu, šodien, kas ir svētdiena, viņa vismaz izgāja laukā no mājas. Mērķis - ēst, protams. Krājumi izbeigušies, absolūti neviena lauku labumu burciņa neuzrunāja, tādēļ drauga uzaicinājums iet ārā no mājas paēst izklausījās tīri pieņemams. Omnnomnom mafins pa ceļam, omnomnom kartupeļu un siera pankūkas kaut cik sakarīgā ēdināšanas iestādē. Tas ir smieklīgi, cik maz ir ēstuves, kur varētu aiziet ar mērķi neiztērēt miljonus un mājīgi pasēdēt. Pēc omnomnom akta uz īsu brīdi iestājas miers, taču pēc tam - neiztrūkstošā paššaustīšana un sevis ienīšana. “Jācer, ka es neesmu vienīgā, kas ienīst sevi pēc katras ēdienreizes,” viņa pie sevis nodomāja, taču drīz vien pievērsās šīs dienas rīcības plāna apsmadzeņošanai.

Pāris minūšu novērojums, kā divas vecas kundzītes viena otrai rāda fotogrāfijas, pa vienai uzmanīgi tās velkot laukā no balta papīra maisiņa, pāris skatienu gan ārā pa logu, gan arī uzmācīga netīro trauku novācēja virzienā un drīz vien tiek secināts tikai viens: neko negribas. Negribas it neko. Tā, ka nu tiešām pilnīgi neko. Un tā ir tik dīvaina sajūta. Viņa pēkšņi aizmirsa savu vainas sajūtu par ēšanu un sajutās neērti, pat nobijusies. “Tev ir bijis tā, ka sajūties kā vislielākais lohs uz pasaules? Ka pilnībā, līdz kaulam mazsvarīgi šķiet tas, kas tu esi un ko dari?” viņa jautāja savam draugam, plucinot mazos gabaliņos pēdējo salvetīti, ko uzmācīgais trauku novācējs tomēr bija atstājis. Draugs pasmaidīja un klusējot pamāja ar galvu. Viņa iekšēji atviegloti nopūtās - tātad ir vēl kāds, kas saprot, kas zina šo sajūtu.

Paldies Dievam, tas nav nekas unikāls, iespējams, katrs reiz ir izjutis līdzīgu sajūtu. Varbūt ir vēl kāds, kurš vairāk kā pusotru dienu nespēj saņemties ne uz ko vairāk kā uz pāris seriāliem, pāris filmām, nepiedodami ilgām “Bubble Shooter” sesijām un domām par to, kā gan tikt vaļā no vates, kas iepresēta līdzās smadzenēm, un nepārtrauktā noguruma. Un varbūt patiešām ir vēl kāds, kurš savā brīvdienā tieši šobrīd dara to pašu. Lai gan kas no tā mainās?

Tagad viņa jau sen ir mājās un izliekas, ka skatās kaut ko datorā - filmu vai seriālu, lai gan patiesībā blenž vienā punktā un nekustās. Izvairās no saskarsmes. Pat socializēšanās-atkarīgajiem reiz pienāk tāds brīdis. Brīdis, kad pilnīgi neko negribas. Negribas it neko. Tā, ka nu tiešām pilnīgi neko. Un varbūt tā nemaz nav tik biedējoša, cilvēcei līdz šim vēl nezināma sajūta.

Rīt jau pirmdiena. Hmmm.